Kurš gan gribētu dzīvot pasaulē, kurā nav saldumu? Labi, varētu attīstīt diskusiju - ja neviens nebūtu tos pagaršojis un nezinātu kas tie ir, mierīgi varētu bez tiem dzīvot, bet tāda nav realitāte. Realitātē mēs zinām, kas ir saldumi, un lielākajai daļai tie garšo.
Kā izvēlēties saldumus?
Ir tikai viens ieteikums, proti, būt ļoti izvēlīgam. Kāpēc?
Jo mūsdienās nav nekā lētāka par saldumiem. Cukurs ir tik lēts, ka ir izdevīgāk to izmantot kā sastāvdaļu, nekā kaut ko vērtīgāku. Tāpēc esam nonākuši realitātē, kurā saldumi ir tik pieejami kā nekad, nemaksā neko un tie visi garšo pēc cukura. Nav vairs aveņu, melleņu, zemeņu, vaniļas, karameles, šokolādes un citu garšu, ir viena dominējoša garša - cukurs.
Atceroties savu bērnību, saldumi bija krietni grūtāk pieejami, tie tika vērtēti augstāk un garša bija patiešām GARŠA. Visi, kas mūsdienās cenšas apgalvot, ka viņiem ir kāda sena, vēsturiska garša, strādā tikai uz mūsu nostaļģiju. Nu, nav vairs ne laimas, ne staburadzes, ne serenādes, ne cielaviņas, ne pols, ne kārums ne tuvu ar tādu garšu kā bija. Mūsu atmiņa ir īsa, un tā kā viss neizmainījās vienā dienā, arī garšas atmiņa ir izplēnējusi. Kaut kas “uz to pusi” gan ir saglabāts.
Vai tāpēc neēdīsim saldumus?
Nu, nē! Bet esam izvēlīgi, lepni, snobiski kad jautājums apstājas pie saldumiem. Nevis pērkam, kas ir lētākais, bet kas ir labākais.
Nevis Laimas šokolādi, kuru sen vairs neražo Latvijā un no kuras ir palicis tikai nosaukums, bet tādu, kuras sastāvā nav lieku piedevu kā lecitīns. Zini, kāpēc to pievieno? Lai būtu lētāka ražošana, taču garša gan vairs nav tāda, tā palikusi “plastmasīga”. Arī pārējās - milkas, pergales un tamlīdzīgās nav labākas. Labākas esmu redzējis Biotēkā, tās arī garšo arī pēc īstas šokolādes.
Nevis Cielaviņu, kuras sastāvs ir pulveri, emulgatori, stabilizētāji, bet kādu torti no mazas konditorejas vai cilvēka, kas cep mājās un izmanto īstas sastāvdaļas.
Nevis saldējumu Ekselence, kura sastāvā ir arī pulveri, dekstroze, glikozes sīrups, sveķi, karagināns, bet saldējumu, kura sastāvā ir tikai īsti piena produkti, cukurs un dabīga garša. Un arī ekselence droši vien nav tas sliktākais, liela daļa ir līdzīgi. Labāk izvēlēties mazos ražotājus, piemēram, Siguldas utt.
Nevis saldētu picu no lielveikala (jā, tas nav saldums, bet stāsts tas pats), bet mājās pašceptu vai atrast tādu, kur pārdod kārtīgu, tradicionālu, krāsnī ceptu, kur arī mīklu gatavo uz vietas, piemēram, Street Pizza.
Un tā tālāk.
Jā, ir dārgāk. Bet vai saldumiem ir jēga tikai no apjoma? Jo vairāk = labāk vai garšīgāk = labāk?
Tas milzu saldums, visu nomācošā, masīvā cukura un mākslīgā "dabīgo" piedevu garša ir notrulinājusi mūsu sapratni, kas ir labi saldumi un kā tos baudīt.
Sāc ar to, ka pamēģini labākus produktus. Tad pamēģini nevis pilnībā atteikties no cukura ikdienā, bet pielikt mazāk un saprast, ka joprojām ir salds. Ja gatavo saldumus mājās, tad pats labākais ir pielikt divas, trīs reizes mazāk cukura vai vēl labāk - aizstāj to ar medu un redzēsi, ka joprojām ir salds, bet cukurs nav nomācis pārējo sastāvdaļu garšu. Sāksi sajust zemenes, mellenes, biskvītu, sajutīsi garšu nianses, pēcgaršas, nevis saldu ar vēl saldāku pēcgaršu.
Saldumi nav slikti, bez tiem nedzīvosim un novēlu nevienam bez tiem nedzīvot, bet ir jāveicina veselīgāka attieksme pret tiem un jāatjauno galvenā to jēga - dot prieku, nevis pabarot mazo cukura velniņu, kas ir iesēdies mums iekšā.
Atjauno savas garšas sajūtas, piedaloties projektos:
Uztura projektā, kas ir vienīgais kurss par uzturu no A līdz Z latviešu valodā
vai
NEESI PERFEKTS! izaicinājumā, kur paralēli uzturam vēl strādājam pie kustībām, miega, stresa un labsajūtas.