Kruasāni un sāts

Es vakar iegāju savā mīļākajā maiznīcā, kuru viņi paši ir nodēvējuši par patisserie, kur visām kūciņām ir arī franciski nosaukumi un visu cep uz vietas aiz stikla sienas.

Un te top visgaršīgākie kruasāni un eklēri, kādus es esmu ēdis. Un ne tikai.

Un es nepaņēmu nevienu, sieva nepaņēma nevienu. Bērni, protams, gribēja, uz viņiem šis stāsts vēl neattiecas.

Šis stāsts nav lepošanās par mūsu raksturu, apņēmību, spēju pieņemt gudrus lēmumus vai līdzīgs fitnesa un veselīgo naratīvs.

Jo mēs tur ejam vismaz 3 reizes nedēļā un ēdam. Visa ģimene un ar prieku. Bet šoreiz vienkārši negribējās, un tas ir stāsts par sātu. Par to, kas tiek ignorēts veselīgas ēšanas pasaulē. Vai nesaprasts.

Un ko mēs tur gājām, ja negribējās? Meitai tuvojas dzimšanas diena un loģiski, ka gardumus sūtām no turienes. Es jau teicu, ka tā ir labākā maiznīca un tur arī ir kūkas un citi gardumi bez minētajiem.

Kas notika?

Bija svētdiena, bijām laiskā pastaigā. Jau iepriekš bijām savā mīļākajā vietā nopirkuši saldējumu bērniem. Parasti ņemam arī sev, bet to arī negribējās.

Jo bijām paēduši fantastiskas brokastis. Līdz sātam. Nevis pārēdušies, bet paēduši un normālā apjomā. Un tas dod milzu brīvību. Kā?

Kas ir sāts?

Sāts ir sajūta, ka esi paēdis, ka šobrīd pietiek. Kad runā par sabalansētu un veselīgu ēšanu, es to liktu kā pašu svarīgāko raksturlielumu. Bet tas nav izmērāms skaitļos, bet sajūtās.

Ja esi paēdis līdz sātam, ēst negribēsies vismaz 4-5h. Un es nerunāju par pārēšanos, bet regulāru paēšanu līdz sātam.

Kā sasniegt sātu?

Ir jādomā par vairākām lietām. Pirmā - ir jābūt ēdiena apjomam. Tas dos pirmo sāta sajūtu, jo tā ir arī fiziska, to viegli jūt vēderā. Es teiktu, ka rupjākā veselīguma kļūda, kas jau desmitgades tiek popularizēta, ir paēst tā, lai vēl gribas. Nē - tas tikai palīdzēs norauties.

Otra lieta ir kalorijas - tām ir jābūt pietiekamām. Par maz kalorijas ikdienā veicina ko? Noraušanos. Un izsalkumu.

Trešā lieta - garša. Viena no netveramākajām lietām. Bet, ja tu regulāri noraujies vai gribi kaut ko garšīgu, tu ikdienā neēd pietiekami garšīgi. Tik loģiski, vai ne?

Tikai tev liekas, ka nevari ēst tik garšīgi, cik gribas, tā vietā ēd negaršīgāk, kā vajag. Bet ir vidusceļš, un tas ir daudz gardāks, nekā tev liekas. Un palīdz vieglāk ēst veselīgi. Jo ir garšīgi.

Atkal loģika.

Un pēdējais - tas ir jādara regulāri. Nebūs tā, ka visu dienu badosies, paēdīsi sātīgas vakariņas un brīnīsies, ka joprojām gribas uzkost. Ja tev nav naudas un nopelni 10eur, tas nenozīmē, ka pēkšņi kaut kas mainīsies. Bet, ja katru dienu ir +10eur, kaut kas jau sāk mainīties.

Grūti? Jā. Bet grūtāk ir dzīvot, kad tavu dzīvi un lēmumus valda izsalkums.

Kas ir izsalkums?

Izsalkums, iespējams, ir spēcīgākais instinkts jebkurai dzīvai būtnei. Izsalkumā tā spēj ķerties pat pie kanibālisma. Jā, arī cilvēks. Tāpēc nenovērtē to pārāk zemu.

Un tu teiksi - nu nepārspīlē nu! Bet nav jābūt ekstrēmam izsalkumam, lai jau justu tā postošo ietekmi.

Mocies ar emocionālo ēšanu? Sauc to pareizā vārdā - izsalkums.
Mocies ar saldumu atkarību - izsalkums.
Mocies ar uzkošanu vakarā - izsalkums.
Nevari apstāties, kad ir daudz ēdiens apkārt? Uzmini kas?

Bet it kā jau paēd ikdienā. Vai ne?

Redzi, ja regulāri steigā izlaid ēdienreizi, tās nav sabalansētas, kaut kas trūkst, izsalkums parādīs savu neglīto pusi.

Un bieži pietrūkst kaut kas - vai nu apjoms, vai kalorijas, vai garša, vai regularitāte. Vai viss kopā. Un runa nav par vienu ēdienreizi, lai neiedzītu perfekcijā, bet par tendenci.

Un teiksi - jā, bet kā tad notievēt, ja apēdu pietiekami? Par to būs cits raksts. Bet izsalkumu visbiežāk izraisa tieši tievējot vai domājot par tievēšanu. Katru dienu un visu dzīvi domājot par tievēšanu.

Tievēšana nevar būt visas dzīves projekts, tiem ir jābūt maziem etapiem, starp kuriem ēd normāli. CItādāk tievēšana beidzas ar ko? Ar to, ka izsalkums ir tik liels, ka noraujies un apēd visu “notievēto” un pat pa virsu. Un kāpēc? Es jau rakstīju - ja nav sāts, jeb apjoms + garša + kalorijas + regularitāte = izsalkums.

Tātad sabalansētas ēšanas galvenais uzdevums ir nomierināt izsalkumu. Tievēšanas galvenais uzdevums - apmānīt izsalkumu, cik ilgi var, un nedaudz to paciest. Bet ne ilgi, jo cilvēks vienmēr zaudēs. Netici? Padomā par tievēšanu un kā tā parasti beidzas.

Un kas tad notika ar kruasāniem?

Man šobrīd ir labs periods, kurā es paēdu smuki un regulāri. Es atceros, kā vienreiz bijām kruīzā un tur ir all inclusive ēšana, jeb ēd, kad un cik gribi.

Un mēs tā arī ēdām, protams, pamatu sabalansētu, bet katrā ēdienreizē arī saldo. Un likās - mēs taču noriposim no kuģa. Bet sev par pārsteigumu - svars nebija mainījies. Nesākšu te tagad melot un teikt, ka pat nokritās, tā nebija. Bet nepieauga.

Jo pēc pirmajām dienām bija arī sajūta - sāk pietikt. Varbūt pirmās dienas vēl apēdām vairāk, bet tad jau - sāts dara savu un automātiski gribas mazāk ēst. Jeb notiek pašregulācija.

Protams, mēs ēdām sabalansēti, mums bija pamatlietas, kas veido sabalansētību, kā normālas olbaltumvielas un augļi, un dārzeņi. Bet bija arī saldie ēdieni un sieri, un mērces.

Un gadās dzīvē posmi, kad nesanāk ēst tik regulāri un puslīdz sabalansēti - to sapratīs mazu bērnu vecāki.

Un vislabāk to jūt, kad sākas - veikalā vairāk nopērkas čipsītis un šokolādīte, vairāk kaut kādas uzkodas. Gribas visu laiku knakstīties, vakaros kājas pašas nes uz ledusskapja un virtuves pusi. Svētkos nevar apstāties ēst un pārēdas.

Šo jo īpaši atceros no sava “īpaši” veselīgā perioda - pirms gadiem 8-9, kad bija daudz sporta un diētu. Noraušanās bija mans otrais vārds.

Nu re - un es iegāju šajā fantastisko gardumu “patisserie”, un nekas nebija aizliegts, viss smaržoja pēc kafijas un svaigi ceptas maizes.

Un negribējās neko no tā visa.

Jo biju paēdis līdz sātam, priecīgs, apmierināts. Un zināju, ka aiziešu citu dienu un apēdīšu kaut ko faktastisku tur. Jo gardumiem ir jābūt ikdienā. Tāda ir mana pārliecība, un to es arī mācu projektos.

Un tā sākumā ir dīvaina sajūta. Ka negribas bez paškontroles. Jo paškontrole kaut kad beidzas. Bet, ja ir sāts un nav izsalkums, kontrole nav vajadzīga!